Mans tētis uzskata, ka ceļojumos vienmēr atgadās nepatikšanas. Viņaprāt, trīs nopietnas problēmas viena brauciena laikā — tas ir pilnīgi normāli. Te uzreiz rodas jautājumi:
- Ko uzskatīt par nopietnu problēmu.
Kad par to ierunājamies, atklājas, ka nopietnība var būt daļskaitlīgs lielums, vismaz ar 0.5 inkrementiem, un tātad 6 vidējas problēmas = 3 sarežģītas. Nezinu, vai ir problēmas ar iracionālu nopietnības koeficientu vai imagināru, bet iracionālas vai imagināras noteikti ir. - Kāpēc tieši trīs, nevis vairāk vai mazāk, un ko uzskatīt par vienu ceļojumu. Loģiski pieņemt, ka to skaits drīzāk ir atkarīgs no ilguma, nevis no ceļojuma segmentācijas veida. No otras puses, tādas lietas kā mājoklis, slimības, valūtas maiņa un lidojumi parasti ir atkarīgi no valstu robežām, un tādēļ manā gadījumā būtu pilnīgi saprātīgi uzskatīt katras atsevišķās valsts apmeklējumu par ceļojumu.
Kā redzat, es sāku, kā to bieži mēdzu darīt, ne no sākuma, bet vajag taču apgūt jaunus mākslinieciskos paņēmienus. Es te, sekojot sava mīļākā blogera Avvas ieteikumam, palasīju Teda Čana stāstus (un pārlasīju daudzus, kurus, kā atklājās, jau biju lasījis). Biju iespaidots — ļoti veikli savērpj sižetu, un arī stilistiski viņš ir daudzveidīgs. Tad vēl komentāros saistībā ar neticamu fantāziju un dīvainībām tika pieminēts poļu fantasts Jaceks Dukajs ar savu grāmatu «Citas dziesmas». Man šad tad kas tāds patīk, tāpēc noriju arī šo garstāstu, ar lielu baudu. Sākumā nekas nav saprotams, bet ap četrdesmito lappusi jau kaut kā aprod. Diemžēl, lai pienācīgi novērtētu grāmatu, ir jābūt daudz vairāk lasījušam nekā es (vēl labāk vispār zināt sengrieķu valodu). Lūk, Deniss, pie kura es šobrīd viesojos Rumānijā, droši vien atrastu daudz vairāk pazīstama. No visiem manis zināmajiem cilvēkiem tikai viņš starp citu mētā tādas frāzes:
— atceries, kā Hērodots rakstīja
— atceries, kad Uliss nokļuva Kalipso salā
— nu, tu taču zini, kā tajā slavenākajā Platona dialogā
Okei, es zinu, kas ir Hērodots, skolā lasīju Odiseju, un esmu lietas kursā, ka Platons bīdīja ideju par to, ka eksistē ideju pasaule, bet mūsu pasaules lietas — ir tikai tās atspulgs. Taču man vēl ir ļoti tālu līdz tam, lai ikdienas sarunās piesauktu visus šos biedrus.
Es gan biju plānojis atgriezties pie pirmās dienas Skotijā, taču tā vietā vēl dziļāk iegrimu atkāpēs un pārdomās. Nu ko, vismaz Andrejs vairs nevarēs pateikt, ka es rakstu travelogu (kādus viņš nelasa).
Lūk, pavisam negaidīti, pirmais, ko es pa dienu ieraudzīju Edinburgā. Miskaste, kas grib būt forša.
Starp citu, man tas bija atklājums, ka Edinburga tiek izrunāta kā «Edinboro». Tagad varēšu, tāpat kā visi, kas te bijuši vai dzīvo, spīdēt. Ar faktu, ka esmu tēmā, nevis kaut kāds svešzemnieks bez sajēgas.
Tātad es devos pastaigā pa Edinboro no sava hosteļa, un vispirms nokļuvu uz tā paša tilta, kur iepriekš bija pienācis autobuss. Tilta nosaukums ir Waiverly, tāpat kā blakus esošajai dzelzceļa stacijai. Perpendikulāri tam stiepjas Princess Street, otrā dzīvīgākā un atpazīstamākā iela pēc Royal Mile. Kamēr tā gāju pūlī, nedaudz atradinājies no lielas tūristu pilsētas kņadas un steigas, pamanīju mini-būdiņu, uz kuras reklāma vēstīja: «Mazākā falafelu ēstuve pilsētā!». Man kaut kam tādam garām paiet nedrīkst. Sāksim jau ar to, ka es reti ēdu gaļu, un parasti tikai vajadzības spiests. Taču man vēl arī ļoti nepieciešamas olbaltumvielas, jo citādi pazudīs visi pēdējā pusgada laikā ar smagu darbu uzaudzētie muskuļi. Iegūt olbaltumvielas bez gaļas ir problēma: ja mājās var nepārtraukti ēst lieso sieru, lēcas, pupiņas un soju, tad ceļojumā visi visapkārt cenšas tev iebarot bulciņas, kartupeļus, makaroniņus un sviestiņu. Tā nu es, kā cilvēks, kurš šobrīd pieturas pie idejas sasniegt pa vienam mērķim reizē (notievēt), biju spiests diezgan bieži ēst gaļu.
Nedomāju, kā starp citu izmeta Dima, ka iemesls ir tas, ka tā ir «garšīga» Es gaļu nebiju ēdis pāris gadus un nejutu pēc tās nekādu īpašu kāri. Daudz lielāks kārdinājums man vienmēr bijuši saldumi, jo īpaši šokolāde un kūciņas, un smalkmaizītes un maize. Muļķīgi, protams, vest neklātienes polemiku, bet man acīmredzot rūp taisnīgums vai patiesības meklējumi. Vainot gaļu visos nāves grēkos — ir strupceļa ideja. Ja skatās no veselības viedokļa, tad hamburgerā vai vrapā smalkmaizīte un lavašs, kā arī mērce ir, šķiet, ne mazāk kaitīgi par gaļas gabalu. Ja pēdējais dažos gadījumos var izraisīt vēzi, tad ātrie ogļhidrāti maizītē un cukurs mērcēs — tas ir ceļš uz diabētu un aterosklerozi.
Vēl es vienmēr cenšos teikt patiesību, un atklājas, ka ar nepazīstamiem cilvēkiem, kad tev no viņiem kaut ko vajag, tas ir vēl sarežģītāk. Tā, kad tevi cienā ar grādīgo, nedrīkst teikt, ka ārsts aizliedzis, jāpasaka tieši, ka nedzer. Reizēm ir diezgan grūti atteikties no no sirds izteikta piedāvājuma ieraut pa mēriņam.
Es atkal totāli novērsos, bet tas viss tāpēc, ka fočiks ar pirmās dienas kadriem palika Denisa mājā netālu no Bukarestes, bet es braucu uz Brašovas pilsētu no Bučedži dabas parka un esmu jau gandrīz atbraucis.
Nāksies jums jau gaidīt nākamo izlaidumu, kurā es neapdomīgi nolikšos no longborda un gūšu nepatīkamu traumu, kas apdraudēs visu ceļojumu.